Un Dievs septītajā dienā pabeidza Savus darbus, ko Viņš bija darījis, un atdusējās (šabats) septītajā dienā no visiem Saviem darbiem, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un to darīja svētu, jo tajā Viņš atdusējās no visiem Saviem darbiem, ko Dievs radīdams bija darījis
Sestdiena — derības zīme (proti, savienības simbols) starp Dievu un Izraēla tautu. Torā teikts: «Sargiet Manus šabatus, jo tā ir zīme starp Mani un jums jūsu paaudzēs; lai jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī» (Izc. 31:13). Sestdienas lūgšanās tiek teikts: «un Tu nedevi šabatu pasaules tautām un nepiešķīri to elku pielūdzējiem, bet tikai Izraēlam — Tavai tautai, ko Tu izredzēji».
Šim īsajam ievadam vajadzētu jūs sagatavot tam, cik absurdi ir iekārtota dzīve sestdienā mūsdienīgā un ne pārāk reliģiozā valstī. Saujiņa ortodoksu tur savā dūrē veselu valsti, paralizējot dzīvi no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram. Šajā laikā ir slēgta lielākā daļa veikalu, daudzi restorāni un kafejnīcas, nedarbojas gandrīz nekāds sabiedriskais transports pilsētās un vispār nekāds (AFAIK) – starp pilsētām.
Tam ir savi plusi arī neticīgajam – cilvēki pulcējas ģimenēs, pavada laiku kopā, neiespringst un pavada dienu mierīgi. Bet vai lieta ir tādu upuru vērta? Vai tad nevar panākt to pašu nomierināšanos un relaksāciju ar kaut kādiem citiem līdzekļiem, neuzspiežot visiem un ikvienam komandanta dienu? Kā būtu ar bezmaksas grupu jogas vai meditācijas seansiem, abonementiem uz baseiniem vai masāžu?
Kopumā šabatā ir aizliegti 39 darbības veidi. Tos visus, protams, varēja izdomāt tikai senie māņticīgie lopkopji un zemkopji, un tiem nav nekāda sakara ar mūsdienu realitāti.
Lūk, daži no tiem:
- 01. Zorea (augu stādīšana).
- 02. Horeš (aršana)
- 03. Kocer (pļauja).
- 04. Meamer (kūlīšu siešana).
- 05. Daš (kulšana).
Muļķība un nezināšana aiziet tiktāl, ka ortodoksiem šabatā ir aizliegts pat izmantot elektrību. Tā rezultātā viņus sazvanīt pa mobilo nevar, bet lifti daudzās ēkās braukā pa stāviem paši, it kā tos vadītu bezmiesas gari – jo nospiest pogu nozīmē noslēgt ķēdi, kurā pārskries dzirkstele – it kā uguns, bet to kurt nepienākas!
Adaptācija par uguni un elektrību – mūsdienu tumsoņu roku darbs, kuriem uz valsts finansējuma nav ko darīt, un viņu sabojātās smadzenes ģenerē arvien jaunus āķus. Dabiski, ka dzīvot ar šiem absurdajiem ierobežojumiem ir neērti, tāpēc ne mazāk samaitāti prāti tos apiet ar formālu viltību palīdzību. Tā, vienkāršu lampu istabā, kuru it kā ieslēgt nesanāks, jo tā ir elektrība, var aizstāt ar žalūziju, kas aizsedz gaismu izstarojošo elementu – bet pati lampa pie tam ir ieslēgta nepārtraukti. Manuprāt, pat pēdējam idiotam ir acīmredzama šādas konstrukcijas drausmīgā muļķība, kas atgādina : “Allāhs tualetē neskatās, tāpēc tur Ramadānā var ēst arī pa dienu”. Bērnudārzs, bikses ar lencēm. Papildus tam, ka neērti, tas vēl ir arī neekoloģiski, jo tiek tērēta lieka elektrība.
Par laimi, tuksnesim ir vienalga, ko tur cilvēki ir sadomājušies, tam nav mākslīgu aizliegumu vai ierobežojumu, tajā nav veikalu un autobusu, tas ir vienkāršs un pieejams visiem. Par to es arī mīlu dabu, lai gan esmu kvēls progresa un civilizācijas piekritējs, visās to daudzajās novazātajās nozīmēs.
Ļoti drīz sākās nobrauciens, viens no vissarežģītākajiem manos klejojumos
Puiši uzsēdās uz sēkļa, un mēģināja nocelties
No viņu puses tas bija naivi un muļķīgi: tālāk ceļš pārvērtās par kaut ko līdzīgu būvmateriālu ieguves karjeriem, braukt pa to bija pilnīgi neiespējami. Brīdinu uzreiz: bez divu amortizatoru velosipēda bāzties šurp – nozīmē riskēt ielidot slimnīcā uz pusgadiņu. Esmu riskants čalis, un tāpēc neatkāpos, taču vietām tomēr gāju kājām, jo labi atceros, kā trīc skeleta kauli un rezonē galvaskauss, kad ārsts urbj tavu celi ar urbi.
Veli uz tāda seguma mētā un rausta, nes uz visām pusēm uzreiz, braucēju sit ārā no sēdekļa, apakšdelmu muskuļi pārvēršas par zilumu, pirksti – par raganas knaģiem, kaklu lauž, aste krīt nost, bet cīņas un uzvaras sajūta ir visu šo sīko sadzīves likstu vērta.
Šeit jau gandrīz var ripot
Nobraucu no turienes
Interesanti
Saule rotaļājas uz klintīm
Lejā, par laimi, mierīgi un līdzeni
Nez kāpēc no šīs ainavas tā vien dveš pēc miera un rāmuma
Zem plašā vainaga patvērumu bija raduši motociklisti un autobraucēji, tāpēc iekšā nebraucu
Skats – prieks acīm, kā uz atklātnes
Atkal ceļā, pa krāsainajām irdenajām smiltīm
Brūnās nokrāsas es iemīlēju jau kopš tiem laikiem, kad pabiju Čikāgā
Tāpēc Ramonā izbaudīju to uz pilnu klapi
Jautrs celiņš a-la amerikāņu kalniņi
Bet šī saucas “elektrības taka”. Vietējiem ģeodēzistiem-kartogrāfiem dzeja nav sveša
Esmu tuvu uzvarai un atvadām no Negevas
Kļūst nedaudz skumji, bet tā nu dzīve ir iekārtota. “Kur laimīgs biji, turp vairs neatgriezies”. Atmiņa pakalpīgi priekšā saka, cik brīnišķīgi bija te un tur, bet tā ir piesaistīta emocijām, savukārt emocijas ir atkarīgas no novitātes, kompānijas, noskaņojuma, mērķiem un daudz kā cita attiecīgajā brīdī. Nedzenieties pakaļ pagātnei, ejiet uz priekšu. Ja es turētos pie pagātnes, manā dzīvē nenotiktu šis apbrīnojamais, sarežģītais, taču ļoti interesantais un vērtīgais gads, kas par tādu kļuva lielā mērā pateicoties dažiem cilvēkiem, un īpaši – vienam ļoti tuvam un mīļam cilvēkam, kuram esmu parādā un ārkārtīgi pateicīgs, lai gan reizēm par to arī aizmirstu.
Tagad krāsas kļuva pelēcīgas
Bek on ze trek
Kad es izstūrēju uz šosejas, kāds autovadītājs ar ģimeni man pajautāja, kur te ir “krāsainās smiltis”. Es neslinkoju, un izvilku no krājumiem kartogrāfiskās mākslas brīnumu – daudzkrāsainu papīra palagu tūristiem ar Maika atzīmēm. Vadītājs jau mēģināja mani apturēt, sak, nav vērts tā ņemties, vienalga uz tās nav atzīmēts, taču viņam izrādījās nav taisnība. “Colored Sands” izrādījās pavisam tuvu, pēc puskilometra.
Izrādās, šurp atveda krāsainās smiltis no visas apkārtnes, lai tās varētu bērt tajās pašās pudelītēs, kurās tās reizēm slāņojas suvenīru bodītēs. Kā bērni, mēs ar autovadītāju un viņa ģimeni priecājāmies viens par otru, par saulainās valsts bērnu viesmīlību, par apbrīnojamo tuksneša pasauli, par mūsu planētas košumu, brīnumu un daudzveidību. Tādi mirkļi ceļojumos ir tas pats patīkamākais. Es ne tikai palīdzēju cilvēkam, bet arī viņš, vienkārši ar savu uzrunāšanu, palīdzēja man, lika uzzināt vairāk, ieraudzīt vairāk, izbaudīt jaunas, brīnišķīgas pasaules krāsas un pārvarēt prāta slinkumu.